PIKC Rigas Valsts tehnikums

PIKC Rīgas Valsts tehnikums

muzejs

1944. gada beigās darbu atjaunoja viena no vecākajām tehnikuma nodaļām – Mehānikas nodaļa (dibināta 1921. gadā). Mehānikas nodaļa pēckara gados bija lielākā tehnikuma nodaļa, tajā bija četras specialitātes, tajā skaitā viena no vecākajām tehnikuma specialitātēm „metālu apstrāde ar griešanu” (pastāv no 1922. gada). Sākotnēji Mehānikas nodaļu vadīja Andrejs Ivanovs (1944–1945) un Vladimirs Krubinskis. Pēc V. Krubinska apstiprināšanas par vakara nodaļas vadītāju Mehānikas nodaļu vadīja J. Rieksts, J. Šķērbergs un K. Jansons.

Nodaļā laika gaitā vairākkārt mainījušās specialitātes, ieviestas jaunas specialitātes – štanču un presformu tehnoloģijas, automašīnu tehniskā apkope un remonts, autotransporta ekspluatācija, darbagaldu montāža un remonts, kūdras atradņu izstrādāšana. 70.–80. gados atbilstoši kvalifikācijai specialitātes bija sadalītas divās nodaļās: tehniķus tehnologus gatavoja Tehnoloģijas nodaļa, bet tehniķus mehāniķus – Mehānikas nodaļa.

Sakarā ar straujo mašīnbūves rūpnīcu skaita pieaugumu Latvijas PSR un īpaši Rīgā radās liels pieprasījums pēc vidējā līmeņa speciālistiem. Nodaļā ik gadu uzņēma četras mācību grupas, no tām divas ar krievu mācību valodu. Vienlaikus nodaļā bija pat 16 grupas, kuru mācībām bija nepieciešams liels skaits skolotāju. Latviešu skolotāji varēja mācīt abās plūsmās, bet krieviski runājošie skolotāji nepilnīgās latviešu valodas prasmes dēļ – tikai vienā plūsmā.

Augstā līmenī tika mācīti vispārizglītojošie priekšmeti, it sevišķi matemātika. Trijos gados audzēkņi apguva pilnu vidusskolas kursu, ieguva vidējās izglītības atestātu un tiesības turpināt studijas augstskolā.

Svarīga vieta mācību procesā bija praksēm. Pirmo un otro kursu audzēkņiem prakses notika tehnikuma darbnīcās. Augstā līmenī bijusi prakse atslēdznieku darbnīcā – no audzēkņiem prasīta smalka precizitāte pat niecīgākās detaļas izgatavošanā.
Pastāvēja vairāku veidu ražošanas prakses. Uz prakses vietu Rīgas rūpnīcās nosūtīja daļu no grupas un visus nodrošināja ar darbavietām atbilstoši specializācijai. Otrs prakses veids saistījās ar autorūpnīcām Krievijā – Maskavā vai Gorkijā, uz tām sūtīja divas grupas, kuras pavadīja tehnikuma skolotājs. Tehnikumam radās iespēja no rūpnīcas iegādāties deficīta detaļas, kuru apmaksu sedza audzēkņu prakses laikā nopelnītā alga. Trešais prakses veids, sākot ar 70. gadiem, tika īstenots Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kur audzēkņi ekskursijās tika iepazīstināti ar vairāku rupnīcu darbību un kur viņiem tika dota iespēja radnieciska profila skolā veikt laboratorijas darbus. Trešā un ceturtā kursa audzēkņiem tika organizēta tehnoloģiskā un kvalifikācijas prakse. Mācību nobeigumā audzēkņi izstrādāja diplomprojektu. Diplomprojekta apjoms bija noteikts 70–80 lappuses.
Tā kā pēdējos padomju un pirmajos neatkarības gados vairākas militārā profila rūpnīcas tika slēgtas, pieprasījums pēc mašīnbūves speciālistiem ievērojami samazinājās. Tehnikums pārgāja uz mācībam tikai latviešu valodā, kas sākumā radīja grūtības gan skolotājiem, gan audzēkņiem. Četru grupu vietā uzņēma tikai vienu grupu un arī to bija grūti nokomplektēt. Diemžēl tā arī līdz šim laikam vēlme mācīties šajā nodaļā nav atjaunojusies.
Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, tika pārveidots mācību plāns – tajā vairs neparedzēja kursa projektus, pastiprināja svešvalodas mācīšanu, likvidēja diplomprojektu izstrādi, diplomprojektēšanai atvēlēto laiku aizstāja ar kvalifikācijas praksi un diplomprojekta vietā ieviesa visai vienkāršotu testa eksāmenu un kādas detaļas virpošanu. Jaunā sistēma audzēkņiem ievērojami atviegloja mācības, mazināja tehniķa kvalifikācijai nepieciešamās prasmes, likvidēja rasēšanas iemaņas.

Pēdējos gados izglītības mācību programmā veiktās izmaiņas virzītas uz to, lai sagatavotu mašīnbūves tehniķus, kas var strādāt metālapstrādes uzņēmumos kā vidējā posma speciālisti cehos un tehnoloģiskajos birojos. Mācību laikā audzēkņi apgūst: mašīnbūves tehnoloģiju; materiālu tehnoloģiju; darbagaldus, ierīces un instrumentus; CNC (ciparu vadības darbagaldi) programmēšanas pamatus; ražošanas procesu automatizācijas pamatus; tehnisko mehāniku; elektroniku un elektrotehniku. Izglītības programmas „Inženiermehānika” īstenošanai ir cieša sadarbība ar Mašīnbūves un metālpastrādes rūpniecības asociāciju (MASOC). Izglītojamie praksi iziet uzņēmumos SIA „LEAX Baltix”, SIA „Peruza”, SIA „Peslaks Metālpastrāde”, AS „RIKON” u.c. uzņēmumos.

Nodaļā strādājuši un strādā īsteni savas profesijas speciālisti. Tā kā nodaļas mācību procesā svarīga vieta bija praksēm tehnikuma darbnīcās, gadu gaitā darbnīcu vadītāji un ražošanas meistari lielākoties bija nodaļas absolventi. Pēc nodaļas beigšanas 1960. gadā strādāt tehnikumā tika uzaicināts Eduards Poļakovs, kurš mācību laikā aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā, bija grupas vecākais un audzēkņu arodbiedrības priekšsēdētājs. Viņš vadīja kalšanas, liešanas un atslēdznieku darbnīcas, vēlāk viņu pārcēla par automobiļu un iekšdedzes dzinēju laboratorijas vadītāju.

No 1982. līdz 1995. gadam pēc tehnikuma beigšanas un darba Rīgas auto rūpnīcā (RAF) nodaļā strādāja Leonīds Abzalons, veicot laboranta pienākumus metālgriešanas mašīnu ar programmētu vadību laboratorijā. Viņš pilnveidoja laboratorijas darbu izstrādes metodiku.
No 1954. līdz 1967. gadam nodaļā strādāja tehnikuma 1947. gada absolvents Gintauts Vīksne. Viņš bija mehānikas priekšmetu skolotājs, kādu laiku arī nodaļas vadītājs (1954–1964), kā arī vadīja diplomprojektēšanas kabinetu. Kopš 1960. gada paralēli darbam tehikumā strādāja Tautas saimniecības padomes metodiskajā grupā.

Gadu gaitā Mehānikas nodaļas vadītāji bijuši dažādu profesiju pārstāvji, līdzīgi kā citās nodaļās, no 1964. līdz 1969. gadam nodaļu vadīja atvaļināts armijas virsnieks Aleksejs Smirnovs, kas bija beidzis kara akadēmiju. Vēlāk līdz 1980. gadam viņš bija militārās apmācības vadītājs un skolotājs. No 1965. līdz 1977. gadam nodaļā strādāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātes absolvents Jānis Lapiņš, kurš trīs gadus vadīja Tehnoloģijas nodaļu, bet no 1971. līdz 1977. gadam bija direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā.

Kolēģu un absolventu atmiņā palicis Mehānikas nodaļas speciālo tehnisko priekšmetu skolotājs Jānis Bērziņš, kurš tehnikumā strādāja no 1964. līdz 1984. gadam, bet pirms tam strādāja ražošanā un konstruktoru birojā. J. Bērziņš bija augstas klases speciālists, reizē prasīgs un iejūtīgs pedagogs, audzinātājs un autoritāte zēniem. Mācīja nopietnu attieksmi pret ikvienu uzdevumu, atbildību, nežēlojot arī savu brīvo laiku, pēc mācību stundām strādāja ar audzēkņiem savā kabinetā. J. Bērziņš izveidoja foto laboratoriju, kurā izgatavotie diapozitīvi izmantoti gan jaunās mācībvielas izklāstā, gan sekmju pārbaudē. Viņa diapozitīvus iecienījuši arī kolēģi. J. Bērziņš bija radošiem talantiem bagāts – vaļas brīžos gleznoja, spēlēja klavieres, piedalījās vai visos tehnikuma pasākumos.

No 1964. līdz 1984. gadam nodaļā strādāja inženiere Antoņina Koņuhova. Viņa mācīja specialitātes profesionālos mācību priekšmetus, vadīja ražošanas prakses, diplomprojektus, bija grupu audzinātāja. A. Koņuhova beigusi Ļeņingradas Ūdenstransporta inženieru institūtu (1949).
Tehnikuma Mehānikas nodaļu 1959. gadā absolvēja Nellija Askerko, kura pēc augstskolas beigšanas 1967. gadā atgriezās tehnikumā strādāt par speciālo priekšmetu skolotāju. Viņa Mehānikas nodaļā ilgus gadus bija metodiskās komisijas vadītāja, radoši sadarbojās ar citiem skolotājiem. N. Askerko 1986. gadā pārgāja darbā par metodiķi uz neklātienes nodaļu.

Viens no nodaļas ilggadējiem balstiem joprojām ir Ojārs Žīgurs, kurš mācījies tehnikuma Mehānikas nodaļā no 1944. līdz 1949. gadam, iegūstot automehāniķa specialitāti. Ojārs dzīvoja Vecāķos (uz turieni līdz 1946. gadam nekursēja neviens transporta līdzeklis) – katru pirmdienu ar kājām mērojis 18 kilometrus uz Rīgu, pa nedēļu apmetās tēva drēbnieka darbnīcā, kur gatavojās nodarbībām, sestdienās atkal tāpat ar kājām devās uz Vecāķiem. Reiz kādā pirmdienas rītā bijis ļoti slidens, sniegiem aizputināts ceļš – viņš nokavējis pirmo stundu par 15 minūtēm, par ko saņēmis dežurējošā skolotāja rājienu. Skolotājs neesot painteresējies par kavējuma iemeslu – tehnikumā bijusi stingra disciplīna. Pēc tehnikuma beigšanas O. Žīgurs studijas turpināja Rīgas Politehniskajā institūtā, kur arī guvis pirmo pedagoga darba pieredzi. O. Žīgurs tehnikuma Mehānikas nodaļā strādā kopš 1974. gada. Viņš ir pārliecināts, ka teicami sagatavoti mehāniķi tehniķi Latvijai būs nepieciešami arī pēc 10 un 20 gadiem.
Mehānikas nodaļas balsts 70. gadu otrajā pusē un 80. gados bija cienījamās dāmas. Inženiere mehāniķe Filgita Cifersone pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas 11 gadus strādāja instrumentu ražošanas specialitātē gan rūpnīcā, gan konstruktoru tehnologu birojā. 1972. gadā viņa pārnāca uz tehnikuma Mehānikas nodaļu, sāka mācīt speciālos priekšmetus, saistītus ar jauno specialitāti „stanču un presformu izgatavošanas tehnoloģija”, vadīja kursu projektus un diplomprojektus. Skolotājas darbs nav atdalāms no audzinātājas darba – tikai kopīgi strādājot praksēs, kursa darbu un diplomdarbu izstrādē, veidojas tiešais kontakts gan ar grupu, gan katru audzēkni individuāli. F. Cifersones audzēkņi kļuvuši par labiem speciālistiem, izraudzītajā darbā guvuši un gūst sekmes, ar pateicību atceras savu audzinātāju, kura tehnikumam veltīja sava mūža 23 gadus.
No 1964. līdz 1993. gadam nodaļā par profesionālo priekšmetu skolotāju un kabineta vadītāju strādāja Svetlana Družiņina, kas bija arī nodaļas grupu audzinātāja, ražošanas prakšu un diplomprojektu vadītāja. S. Družiņina bija aktīva to gadu sabiedriskajā dzīvē, bija Sabiedrisko profesiju universitātes vadītāja.
Valentīna Sodņikova tehnikumā strādāja no 1976. gada, vienu gadu bija arī nodaļas vadītāja, mācīja profesionālos priekšmetus, bija metodiskās apvienības vadītāja, audzināja grupas, vadīja diplomprojektus un aktīvi piedalījās sporta pasākumos.
Dāmu pulciņā veiksmīgi iekļāvās arī nodaļas vadītāja, vēstures skolotāja Rasma Cinovska (1973–1975).
70. gados nodaļas skolotāju saimi papildināja jaunie speciālisti, RPI absolventi, kuri ieradās tehnikumā ar Valsts sadales komisijas norīkojumu, tie biji inženieri mehāniķi: Andris Lubāns, Lilija Zagarskih (Obuhova), Aldis Vītols, Lolita Silarāja (Opincāne).
Andris Lubāns pēc RPI absolvēšanas strādāja tehnikumā no 1973. līdz 1988. gadam, pēdējos gados bija stundu pasniedzējs. Vēl studiju laikā strādāja rūpnīcā VEF, bija laborants RPI.

Lilija Zagarskih absolvējusi RPI spiedienapstrādes specialitātē (1976). Nodaļā strādāja no 1976. līdz 1995. gadam. Mācīja mašīnbūves tehnoloģijas un metāla apstrādi ar griešanu, bija grupas audzinātāja, aktīva sportiste. Aizstāvēja tehnikuma godu, spēlējot volejbola komandā. Kopš 1993. gada bija Mašīnbūves nodaļas vadītāja.

Aldis Vītols strādāja tennikumā no 1979. līdz 1995. gadam. Regulāri cēla profesionālo kvalifikāciju, mācoties kursos, stažējoties uzņēmumos un RPI. Piedalījās SCV darbā, vadīja celtnieku vienību darbu ārpus Latvijas. Vienmēr bijis labs kontakts ar audzēkņiem un vecākiem.
Tehnikumā joprojām jau kopš 1973. gada strādā Lolita Silarāja, māca audzēkņiem tehisko mehāniku, bijusi grupas audzinātāja. Līdz 2009. gada jūnijam bija tehnikuma arodbiedrības vadītāja.

Arī to gadu (1976–1980) nodaļas vadītājs bija gados jauns speciālists, inženieris mehāniķis Vladimirs Alberto, kurš sāka strādāt tehnikumā 1974. gadā kā mašīnbūves speciālo priekšmetu pasniedzējs.

Alfrēds Cinītis 1962. gadā beidza Rīgas Politehniskā institūta Aparātu būves fakultāti, strādāja par inženieri Rīgas aparātu būves rūpnīcā, kā arī par aspirantu RPI. 1972. gada oktobrī Alfrēds atnāca uz Rīgas Valsts tehnikumu mācīt tehnisko mehāniku un pēdējos 30 savas dzīves un darba gadus līdz 2002. gadam atdeva tehnikumam, kuru viņš uzskatīja par savām otrajām mājām. Kolēģi atceras, ka ikdienu A. Cinītis skolotāju istabā ienācis kā saulīte – smaidīgs, omulīgs un devīgs, katram bijis sakāms mīļš vārds, joks, notikums vai anekdote. Rudens pusē A. Cinītis nesis uz skolotāju istabu skaistākos burkānus. Vēlāk rudenī nākušas bietes, kartupeļi un kur tad vēl skābie kāposti – smaržojusi visa skolotāju istaba! Pavasaris nāca ar ziediem, salātiem un dillēm. Pirmās tulpes, narcises un ceriņi rotāja tehnikuma kabinetus, jo A. Cinītis braucis uz tehnikumu ar dāsniem ziedu klēpjiem.

Tehnikumā no 1936. līdz 1943. gadam matemātiku un fiziku mācīja Alfrēds Bunga, kuru tā laika absolventi atceras kā erudītu, ar laba humora izjūtu apveltītu skolotāju. Mehānikas nodaļā 1943. gadā mācības uzsāka viņa dēls Leonīds Bunga, kuram patikuši „dzelži” un kurš gribējis iegūt autovadītāja tiesības tehnikumā nodibinātajos šoferu kursos. Mācības notikušas kādā no Maskavas priekšpilsētas ēkām (tehnikuma telpās tolaik bijis izvietots vācu karavīru hospitālis). Absolvējot tehnikumu 1948. gadā, viņš ieguva mašīnbūvniecības specialitāti, kurai palicis uzticīgs visu mūžu. No 1995. līdz 2005. gadam Leonīds Bunga tehnikumā strādāja par skolotāju, mācot profesionālos priekšmetus dažādās nodaļās. Par tehnikumā gūto rūdījumu Leonīds esot ļoti pateicīgs fizkultūras skolotājam, tolaik pazīstamajam cīkstonim Albertam Zvejniekam, paldies sakot matemātikas skolotājai Zelmai Purmalei, kura bez maksas mājās apmācījusi audzēkņus, kam bijuši „robi” rēķināšanā. Tāpat kā Ojārs Žīgurs, arī Leonīds Bunga uzskata, ka viņu mācītā profesija valstij ir un būs vajadzīga – bez kvalificētiem strādniekiem (ko agrāk sauca par „klemperiem”) arī datoru laikmetā nekādi neiztikt.
90. gados nodaļas pasniedzēju saimi papildināja pieredzējuši speciālisti. No 1983. līdz 1994. gadam tehnikumā strādāja Vilnis Kalniņš, kurš 1984. gadā beidzis LVU Ekonomikas fakultāti. 1992. gadā LU ieguvis pedagoģijas maģistra grādu. Līdz 1991. gadam bija Mehānikas tehnoloģijas nodaļas vadītājs, pēc tam līdz 1994. gadam – mācību daļas vadītājs. Vilnis Kalniņš bija viens no sabiedriski aktīvākajiem tehnikuma darbiniekiem: 1988. gadā viens no Tautas frontes atbalsta grupas dibinātājiem. Protams, 1991. gada janvārī V. Kalniņš ar saviem audzēkņiem bija uz barikādēm. Viens no jauktā kora „Vivat” dibinātājiem un tā pirmais prezidents.

1992. gada februārī tehnikumā sāka strādāt Tatjana Gajevska, kura profesionālās izglītības sistēmā strādāja jau kopš 1964. gada. No 1992. gada februāra līdz 1993. gada septembrim bija Mehānikas nodaļas vadītāja, pēc tam līdz 1999. gada maijam – direktora vietniece mācību darbā, bet no 1999. gada maija līdz 2000. gadam – izglītības metodiķe. T. Gajevska beigusi RPI automātisko elektrosakaru specialitātē (1968), LU ieguvusi pedagoģijas maģistra grādu (1993).

No 1993. gada septembra līdz 2000. gada janvārim tehnikumā strādāja inženieris mehāniķis Viktors Ozoliņš, kurš līdz 1998. gada janvārim bija Mašīnbūves tehnoloģijas nodaļas vadītājs. Paralēli nodaļas vadītāja darbam tehnikuma audzēkņiem mācīja fiziku.
Markijans Diomkins sāka strādāt tehnikumā 1982. gadā un pēc darba ražošanā atgriezās tehnikumā 1996. gadā. Absolvējis RPI mašīnbūves tehnoloģijas specialitātē (1971). 2001. gadā RTU ieguvis arodskolotāja pamata pedagoģijas izglītību. 1999. gada 1. septembrī tika iecelts par struktūrvienības vadītāju, un līdz 2006. gadam vadīja Mašīnbūves nodaļu.

Andris Rozanovs strādā nodaļā kopš 1995. gada, māca mašīnbūves specialitātes profesionālos priekšmetus, bijis divu grupu audzinātājs. Absolvējis RPI inženiera mehāniķa specialitātē (1975). Zvērināts mednieks un makšķernieks.

Tehnikuma Mašīnbūves nodaļu kopš 2006. gada vada Felikss Pavlovskis, līdz tam no 2004. gada bija tehikuma skolotājs. Absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot inženiera mehāniķa kvalifikāciju (1980). Tehnikumā māca rasēšanu un darba došību.

Visā tehnikuma pastāvēšanas laikā liela uzmanība veltīta rasēšanai. Mācību laikā audzēkņiem vajadzēja izstrādāt vairākus projektus. Tehnikuma muzejā saglabājušies rasējumi no 1926./1927. mācību gada, kā arī no 30. un 40. gadiem. Absolvējot tehnikumu, bija jāizstrādā diplomprojekts, kura neatņemama sastāvdaļa bija rasējumi. Jau 1944. gadā rasēšanu sāka mācīt LVU Mehānikas fakultātes 1944. gada absolvents Voldemārs Andžans. Viņš strādāja tehnikumā līdz 1963. gadam. Vakara nodaļā rasēšanu mācīja inženieris mehāniķis RIP un LVU absolvents Gintauts Antons.
Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas 1961. gadā tehnikumā darbu sāka Kārlis Jansons, kurš 29 gadus mācīja rasēt, vadīja rasēšanas metodisko komisiju, bija stingrs un pedantisks, prasīja precizitāti un iedziļināšanos darbā. Viņa devīze: rasējums ir tehnikas valoda, rasēšana ir šīs valodas mācīšana. Arī mūsdienās – datoru laikmetā – kā atzīst Kārlis Jansons, pastāvēs rasēšana, to izpildīs ar datoru, bet nezudīs radoša rasēšanas skolotāja loma. K. Jansons bija audzinātājs, dažus gadus Mehānikas nodaļas vadītājs. Tehnikumā 1978. gadā sāka mācīt jaunu specialitāti – darbmācības un rasēšanas skolotājs. Grupām, kas tika komplektētas no audzēkņiem ar vidusskolas izglītību, rasēšanas meistarības pamatus ielika K. Jansons, jau pirmajā stundā teikdams: „Tās muļķības, kas jums mācītas agrāk, izmetiet no galvas!” Tiešām, daudziem pietrūka sapratnes par īstu rasēšanu.

Tamāra Sprancmane pēc Rīgas Politehniskā institūta Mašīnbūves fakultātes beigšanas 1972. gadā tehnikumā sāka mācīt rasēšanu un tehnisko grafiku, bet līdz 1990. gadam paralēli skolotājas darbam strādāja dažādos amatos. Sākot ar 1990. gadu, pilda arī audzinātājas pienākumus. Bija tehnikuma arodbierības vadītāja. T. Sprancmanes meita Margita 1997. gadā beigusi tehnikuma Ķīmijas nodaļu. Arī viņa par pašaizliedzību un uzticību tehnikumam saņem audzēkņu sirsnīgus apsveikumus Skolotāju dienā, absolventu pateicības vārdus salidojumos vai tāpat satiekoties uz ielas.

Kopā ar Kārli Jansonu un Tamāru Sprancmani kopš 1971. gada tehnikumā strādāja inženieris mehāniķis Igors Borisenko. Beidzis Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu (1962). Tehnikumā līdz 1993. gadam mācīja rasēšanu. Bija kabineta vadītājs un vairāku Automobiļu nodaļas grupu audzinātājs. Aktīvi piedalījās sporta kluba darbā, aizstāvot tehnikuma godu sporta sacensībās ar Kauņas, Viļņas un Tallinas politehnikumu skolotājiem. Piedalījās studentu celtnieku vienību darba organizēšanā un vadīšanā.

Arī rasēšanas skolotāja Karmena Līdumniece, kura pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas pedagoģiskā darba gaitas uzsāka 1975. gadā un turpināja līdz 2004. gadam, ir dziļi pateicīga Kārlim Jansonam, kurš devis vērtīgus padomus metodiskam darbam mācību stundu organizēšanā, māku saprast priekšmeta nepieciešamību, panākt, lai audzēkņi apzinīgi attiektos pret rasēšanas stundām. K. Līdumniece vadīja kabinetu, bija audzinātāja Automobiļu nodaļas trim grupām. Tiekoties ar bijušajiem audzēkņiem, esot gandarījums dzirdēt patīkamu, gaišu atmiņu stāstus par tehnikumā pavadītajiem gadiem.